No bērnības fragmentāri atceros kādu drūmu pasaku, kur mazs putniņš reizi gadā atlido, pakaļ akmeni ar savu mazo knābīti un aizlido. Kad pietiekama akmes daļa būs tādā veidā nokalta, tad notiks .. pasakā paredzētais brīnums, par kuru neko neatceros. Pieņemsim, ka tad Saulcerīte varēs pati bez Antiņa palīdzības piecelties no zārka Stikla kalna galā.
Tad nu attēlā varam redzēt, ka aprakstītais scenārijs varētu īstenoties tikai pēc ļooooti daudziem gadiem. Ja noliekam akmeni stāvēt un visu laiku pūšam tā virzienā jūras vēju, un metam virsū okeāna ūdeņus, akmens tomēr saglabājas miljoniem gadu.
Šī vieta ir Biskajas līča krastos. To dēvē par mežonīgo krastu jeb Côte Sauvage.